Kā es beidzot sāku brīvi runāt angliski — kad gadiem ilgas nodarbības un lietotnes to nespēja

Gadiem ilgi mana angļu valoda bija iestrēgusi vienā un tajā pašā vietā — un nekas, ko mēģināju, to nespēja izkustināt.

Uz papīra es biju izdarījusi visu pareizi: gadiem ilgas nodarbības, labas atzīmes, B2 sertifikāts. Taču īstā sarunā es pazaudēju pavedienu, tiklīdz cilvēki runāja ātri, un, kad pienāca mana kārta, vajadzīgais vārds bieži vien nenāca laikus — tāpēc es apklusu vai ķēros pie kāda neskaidrāka, kas īsti neiederējās. Valodu es zināju uz papīra. Grūtākais bija to patiešām lietot — brīvi, tajā pašā mirklī.

Vairāk mācīšanās šo plaisu tā arī līdz galam neaizpildīja. Bet pirms dažiem mēnešiem to izdarīja viens vienīgs jautājums.

Jautājums, ko neviens man nebija uzdevis

Es šim žurnālam intervēju lietišķās valodniecības speciālistu, profesoru James Carter — pētnieku, kurš pēta, kā pieaugušie sasniedz brīvu otrās valodas prasmi. Tam bija jābūt vienkāršam rakstam: daži citāti, un tālāk.

Sarunas vidū es pa pusei jokojot atzinos, ka esmu “mācījusies angļu valodu mūžību” un joprojām nespēju izsekot ātrai pļāpāšanai kafejnīcā. Viņš nesmējās. Viņš man pajautāja tikai vienu:

“Cik daudz angļu valodā jūs visos šajos gados esat patiešām lasījusi — prieka pēc, nevis nodarbībām?”

Es sāku atbildēt un tad apstājos. Godīgi sakot, ne pārāk daudz. Es biju lasījusi to, ko prasīja nodarbības, un pati laiku pa laikam kādas ziņas vai rakstu — bet nekad ilgi un nekad kā ieradumu. Desmit gadi ar valodu, un ar to arī viss aptuveni beidzās.

“Parasti tieši tas ir trūkstošais elements,” viņš teica.

Tad viņš paskaidroja kaut ko, kas mainīja manu skatījumu uz visu šo lietu. Pastāv atšķirība, viņš teica, starp valodas mācīšanos un tās apgūšanu. Mācīšanās ir apzinātā daļa — likumi, darbības vārdu tabulas, vārdu saraksti, viss, ko var parādīt kontroldarbā. Apgūšana ir lēnākā daļa, kas notiek tev nemanot, līdz modeļi sāk šķist dabiski: tieši tāpēc cilvēks, kurš runā brīvi, nevis atceras, ka īpašības vārds nāk pirmais, bet vienkārši to sajūt. Nodarbības labi palīdz ar pirmo. Taču īsta saruna balstās uz otro: kad runa uz tevi gāžas ātri, vārdi jāatpazīst acumirklī, bez laika apstāties un tos atšifrēt, — un, kad pienāk tava kārta, tiem jānāk pašiem no sevis. Apzinātas zināšanas abiem gadījumiem ir vienkārši par lēnu.

Apgūšanai, viņš teica, vajag lielu daudzumu valodas, ko tu spēj saprast — to, ko lingvists Stephen Krashen sauc par saprotamu ievadi (comprehensible input): vēstījumus, kas ir mazliet virs tava līmeņa, bet kuriem tu joprojām spēj izsekot. Ne tik grūtus, ka jālasa vārds pa vārdam, un ne tik vieglus, ka tie neko nemāca. Viņš ātri uzzīmēja piezīmju grāmatiņā līkni, lai parādītu, kur notiek īstā mācīšanās.

“Un kur gan,” es jautāju, “dabūt stundām ilgi šādu valodu, nepārceļoties uz citu valsti?”

Viņš pasmaidīja, it kā būtu gaidījis šo jautājumu. “Jūs esat žurnāliste. Jūs visu dienu lasāt savā dzimtajā valodā. Jums vienkārši nekad nav ienācis prātā to darīt angliski.”

Kāpēc lasīšana uzvar: viss ir apjomā

Es šaubījos. “Vienkārši lasi vairāk” izklausās pēc padoma, ko drukā uz krūzēm. Tāpēc viņš man parādīja skaitļus, un tieši skaitļi man palika atmiņā.

Drukātajā angļu valodā, viņš teica, ir aptuveni 88 500 atšķirīgu vārdu — tāds ir Nagy un Anderson (1984) novērtējums. Neviens kurss tik daudz nespēj iemācīt; visa mūža nodarbību laikā tam nepietiktu. Vienīgais veids, kā kāds vispār sastopas ar tik plašu vārdu krājumu, ir atkal un atkal uzdurties vārdiem kontekstā, gadu gaitā. Un nekas nedod šīs sastapšanās tik ātri kā lasīšana. Viņš man parādīja Anderson, Wilson un Fielding (1988) pētījumu, kurā mērīts, cik daudz bērni lasa ārpus skolas:

Matemātika ir vienkārša, viņš teica: mierīgā tempā, 150–200 vārdu minūtē, divdesmit minūtes nozīmē 3000–4000 vārdu. Dari to lielāko daļu dienu, un gadā sanāk krietni vairāk nekā miljons vārdu. Kartītes un gramatikas vingrinājumi nespēj tev garām acīm aizvadīt tik daudz valodas.

“Bet vārdu taču neiemācās, vienreiz to ieraugot,” es teicu. Viņš piekrita — un tieši tā arī ir būtība. Nagy, Herman un Anderson (1985) atklāja, ka iespēja iemācīties jaunu vārdu no vienas sastapšanās ir neliela, apmēram viens pret desmit, un var paiet ducis sastapšanos vai vairāk, līdz vārds patiešām kļūst tavs. “Un tagad,” viņš teica, “pareiziniet iespēju viens pret desmit ar miljonu vārdu.” Neliela iespēja, kas atkārtojas milzīgā apjomā, — tā tiek veidots plašs vārdu krājums. Un runa nav tikai par to, lai zinātu vairāk vārdu, — runa ir par to, lai katru no tiem zinātu dziļāk. Sastopi vārdu desmitiem dažādu teikumu, un tu to ne tikai atpazīsti; tu uzsūc tā nozīmes nianses, dabiskos vārdu savienojumus, sinonīmus ap to, izjūtu, kad tieši to lietot. Šis dziļums ir atšķirība starp vārdu, ko tu tikai atpazīsti, un vārdu, ko tu patiešām spēj lietot, — tādu, kas nāk pats no sevis, pareizajā formā, tieši tajā mirklī, kad tas tev vajadzīgs.

Taču apjomam ir viens nosacījums, viņš piebilda. Visi šie vārdi saskaitās tikai tad, ja tu patiešām turpini lasīt, bet turpināt lasīt tu spēj tikai to, ko patiesi gribi. Stāsts, kas tev patīk, veic divus darbus vienlaikus. Tas liek tev šķirt lappuses, tāpēc vārdi turpina nākt. Un tas liek šiem vārdiem iesēsties atmiņā: sastopi jaunu vārdu aizraujošā brīdī — negaidītā pavērsienā, saviļņojumā, ainā, no kuras nespēj atrauties, — un tavas smadzenes sasaista vārdu ar šo mirkli. Šādi spilgti mirkļi ilgi paliek aktīvajā atmiņā, un vārds, kas tagad ir piesaistīts vienam no tiem, paliek turpat līdzās — daudz ilgāk, nekā to jebkad spētu jebkura kartīte. “Garlaicīgā un aizraujošā tekstā var būt viens un tas pats vārds,” viņš teica. “Taču tikai viens no tiem liek to atcerēties.”

Viņš pieminēja vēl vienu rezultātu, par kuru es domāju visu ceļu uz mājām. Cunningham un Stanovich (1998) gadiem ilgi mērīja, cik daudz cilvēki lasa. Tiem, kuri lasīja daudz, bija augstāki rezultāti vārdu krājumā, vispārējās zināšanās un valodas prasmē — un šī ietekme saglabājās pat pēc tam, kad pētnieki ņēma vērā atšķirības izglītībā un sākotnējās spējās. Šķita, ka darbu dara tieši pati lasīšana. Un tas ir iedrošinošākais: laba vārdu pārvaldīšana — vārdu krājums, zināšanas, dzirde tam, kā valoda darbojas, — nav kaut kas, ar ko tu esi vai neesi dzimis. To veido lasīšana.

Kāpēc grūtas grāmatas lika man padoties

Šeit man nācās būt ar viņu godīgai. Es biju jau iepriekš mēģinājusi lasīt angliski un padevos — divreiz. Abas reizes es paķēru “īstu” romānu, jau pēc dažām lappusēm sadūros ar pārāk daudziem nezināmiem vārdiem un padevos.

Viņš pamāja, it kā to būtu dzirdējis daudzas reizes. Aiz tā slēpjas zināms skaitlis. Saskaņā ar vārdu krājuma pētnieku Paul Nation (2006), lai ērti lasītu patstāvīgi, tev jāzina apmēram 98% vārdu lappusē. Zem šīs robežas tu vairāk laika pavadi, meklējot vārdus, nekā lasot, stāsts sabrūk, un tu apstājies. Taču, lai saprastu 98% parasta romāna, vajag plašu vārdu krājumu:

Bet tad viņš pateica kaut ko, kas man ir palicis prātā, — jo tas noņēma vainu no grāmatas un arī no manis.

Īstā problēma ar grūtu grāmatu, viņš paskaidroja, nav paši nezināmie vārdi. Tā ir tas, cik daudz katrs no tiem tev maksā. Parastajā lasīšanas veidā katrs nezināms vārds nozīmē iziešanu no stāsta: apstājies, paņem telefonu, atver tulkotāju, ieraksti vārdu, izlasi nozīmi, tad atkal atrodi vietu lappusē. Katrs šāds ceļojums ir neliels. Taču šie ceļojumi vairojas — pa vienam par katru vārdu, ko tu nezini. Grūtā lappusē tie ir desmit pārtraukumi, un stāsta pavediens ir pazudis. Un ne vienmēr tas ir viens vārds — dažreiz tā ir vesela frāze vai teikums, ko nespēj salikt kopā, un to pa vecam meklēt ir vēl neērtāk. Tieši šī berze, nevis vārdu krājums, abas reizes lika man padoties.

Tātad patiesībā ir divi veidi, kā padarīt grāmatu ērtu, viņš teica. Viens ir lasīt kaut ko tuvāk savam līmenim, kur ir mazāk nezināmu vārdu. Otrs ir padarīt katra nezināmā vārda uzmeklēšanu gandrīz bez maksas — un tieši šī daļa, viņš piebilda, agrāk bija grūtā, bet tagad vairs nav. Viņš man ieteica lietotni, ko izmantoja daudzi viņa studenti, — Nikmas Studio, kas radīta, lai šo berzi novērstu gandrīz pilnībā. Es pierakstīju nosaukumu. Kā drīz vien uzzināju, šis otrais veids maina visu.

Pētījums, kas mani pārliecināja

Pirms aiziešanas es palūdzu viņam vienu nepārprotamu pierādījumu — nevis teoriju, bet īstu rezultātu. Viņš norādīja uz pētījumu sēriju Klusā okeāna dienvidos.

Astoņdesmitajos gados Warwick Elley un Francis Mangubhai (1983) Fidži veica pētījumus, ko viņi nosauca par “Grāmatu plūdiem” (“Book Flood”). Viņi nodrošināja klasēm, kurās bērni mācījās angļu valodu, pastāvīgu aizraujošu stāstu grāmatu krājumu un daļu laika no vingrinājumiem pārcēla uz lasīšanu.

Lasīšanas klases progresēja apmēram divreiz ātrāk — un, lūk, kas mani patiešām pārliecināja: lasītāju grupa ne tikai pabeidza programmu pārākumā, bet arī saglabāja to. Turpmākajos gados viņu pārsvars pār pārējiem skolēniem tikai pieauga. Agri sākta lasīšana bija viņus nostādījusi uz ātrāka ceļa, un viņi uz tā arī palika. Vēlākas “grāmatu plūdu” programmas citās valstīs atklāja to pašu. Skatoties uz šo grafiku, es ieraudzīju savu plakano līniju: gadiem ilgas mācības, kas sākumā strauji kāpa un tad apstājās vidējā līmenī, kuru es uzskatīju par savu robežu. Sāka izskatīties, ka robeža bija metode, nevis es.

Kas mainījās, kad es to izmēģināju

Tas nenotika vienā naktī — taču izrādījās, ka tas ir efektīvākais, ko jebkad biju darījusi savas angļu valodas labā. Progress, ko gadiem ilgas mācības tā arī īsti nedeva, beidzot sāka nākt, un tas turpināja nākt.

Šoreiz es mainīju vienu lietu, un tā mainīja visu: es lasīju lietotnē, ko man bija ieteicis profesors Carter, — Nikmas Studio. Tā kā tā novērsa berzi gandrīz pilnībā, man nevajadzēja spēlēt droši un lēnām kāpt augšup no vieglām grāmatām, kā parasti iesaka. Es varēju ņemt tās, kuras patiešām gribēju, — arī pilna apjoma romānus, no kuriem divreiz biju atteikusies, — un šoreiz es pie tiem paliku.

Lūk, ko tas nozīmē praksē. Lietotne ņem īstas grāmatas un padara tās interaktīvas. Kad uzduries kaut kam, ko nesaproti, — vienam vārdam, sarežģītai frāzei vai veselam teikumam, — tu to vienkārši iezīmē, un tulkojums parādās turpat blakus, tajā pašā lappusē. Tu dzirdi, kā tas skan, un katrs fragments, ko uzmeklē, tiek automātiski saglabāts — apkopots grāmatas navigatorā, sagrupēts pa nodaļām, tādā secībā, kādā tu ar tiem sastapies. Tev nekad nav jāņem telefons, jāatver cita lietotne vai jāpazaudē vieta. Katra nezināmā vārda vai frāzes cena nokrītas gandrīz līdz nullei — tāpēc berzes, kas agrāk vairojās ar katru no tiem, vienkārši vairs nav. Lappuse, pilna ar nepazīstamiem vārdiem un izteicieniem, agrāk nozīmēja duci pārtraukumu. Tagad tā ir ātra iezīmēšana šur tur, un stāsts turpina ritēt.

Ir arī spēles režīms, kas palīdz nostiprināt visu, ko esi saglabājis: tas pārvērš tavus fragmentus ātrā apgrieztā praksē — tas parāda nozīmi, un tu nosauc vārdu —, kas uzmeklētos vārdus iedzen atmiņā vēl dziļāk.

Tas mainīja to, kādas grāmatas es varēju lasīt. Tā kā es varēju iezīmēt jebko — vārdu, sarežģītu frāzi, pat veselu teikumu — un acumirklī to saprast, pat grāmata krietni virs mana līmeņa jau no pirmās lappuses šķita ērta. Sākumā jaunu vārdu bija vairāk nekā vēlāk — taču, tā kā katrs no tiem bija tikai vienas ātras iezīmēšanas attālumā, tas nekad nešķita grūti. Nekas mani neizrāva no stāsta, tāpēc es vienkārši turpināju lasīt.

Un tas pastiprina pats sevi: jo tālāk lasīju, jo vieglāka grāmata kļuva. Tās galvenie vārdi un izteicieni atgriezās atkal un atkal, līdz kļuva par manējiem, tāpēc vēlākajās nodaļās es iezīmēju daudz mazāk. Visas grāmatas garumā tu sastopi tos pašus vārdus atkal un atkal, dažādās situācijās, — un tieši tā tie iesēžas atmiņā. Tu pārstāj tos uzmeklēt un sāc just, kad katrs no tiem iederas. Berzes novēršana ir tas, kas liek tev lasīt pietiekami ilgi, lai vārdi iesūktos. Jauni vārdi, protams, joprojām parādās; bagātīgs stāsts turpina tos ieviest līdz pašām beigām — taču arvien mazāk, un katrs ir tikai vienas ātras iezīmēšanas attālumā. Un tas pāriet no grāmatas uz grāmatu: jo vairāk tu lasi, jo vairāk vārdu tu jau zini, tāpēc katra jauna grāmata sākas vieglāk nekā iepriekšējā. Lasīšana tuvāk savam līmenim joprojām palīdz — mazāk nezināmu vārdu vienmēr ir vienkāršāk —, taču tas vairs nav vienīgais veids, kā justies ērti.

Un rezultāti nāca. Ap trešo nedēļu es pamanīju, ka biju izlasījusi vairākas lappuses no vietas, ne reizi neapstājoties, — vienkārši sekojot stāstam. Divu mēnešu laikā pārmaiņas sasniedza manu runu: bagātāks vārdu krājums sāka nākt pats no sevis, teikuma vidū, — vārdi, kurus iepriekš biju tikai atpazinusi, un jauni, kurus biju pacēlusi no lasīšanas, tagad nāca bez meklēšanas. Un arī klausīšanās panāca pārējo — pēc dažiem mēnešiem es biju noskatījusies trešdaļu filmas, pirms sapratu, ka vairs nelasu subtitrus, bet vienkārši sekoju līdzi, ieskaitot ātros dialogus. Tas nešķita kā maģija. Tas šķita kā pakāpeniskā izaugsme, ko apraksta pētījumi, — beidzot notiekam ar mani.

Godīguma labad jāsaka, ka lasīšana nebija vienīgais, ko es darīju, — es joprojām runāju, kad vien varēju, un laiku pa laikam skatījos filmas, lai trenētu dzirdi un atpūstos no grāmatām. Runāšanu un klausīšanos ir jātrenē tieši. Taču vārdu krājuma veidošanā — tā dziļumā un plašumā, uz kā balstās īsta brīva valodas prasme, — nekas nevar līdzināties lasīšanai. Tas bija trūkstošais dzinējs, un, tiklīdz berze bija pazudusi, tas manai brīvajai valodai deva vairāk nekā jebkurš atsevišķs nodarbību gads.

Kā es sāktu šodien

Lūk, īsumā, ko iesaka pētījumi — un mans paša garais apkārtceļš:

• Lasi to, ko patiešām gribi izlasīt līdz galam. Interese ir tas, kas liek tev lasīt pietiekami daudz, lai visi šie vārdi saskaitītos.
• Grāmata tuvu tavam līmenim ir vieglais ceļš — bet ne vienīgais. Ar tūlītēju tulkošanu, iezīmējot tekstu, tu vari sekot arī grūtākai, interesantākai grāmatai, nejūtoties pārņemts: jebkurš nezināms vārds, frāze vai teikums ir saprasts vienā sekundē, tāpēc nekas tev neuzkrājas.
• Lasi īsi un katru dienu. Piecpadsmit līdz divdesmit minūtes ir atšķirība starp vairāk nekā miljonu vārdu gadā un gandrīz neko.
• Lasi plaši un atgriezies. Sastopot tos pašus vārdus dažādos stāstos, tie no “esmu to redzējis” pārvēršas par “es to vienkārši zinu”.

Un vienīgais, ko vienam pašam ir visgrūtāk izdarīt pareizi, ir vienkārši sākt. Tieši šeit noder rīks, ko man ieteica profesors Carter, — tas, par kuru ir bijis viss šis stāsts. Ar Nikmas Studio tu lasi grāmatas, kuras patiešām gribi, un jebkurš vārds, frāze vai teikums, ko nezini, tiek iztulkots un paskaidrots turpat lappusē, nolasīts skaļi un saglabāts lasīšanas gaitā — ar spēles režīmu, lai to nostiprinātu. Īsā aptauja ir tikai ieeja: daži jautājumi, apmēram četras minūtes, par tavu līmeni, mērķiem un to, ko tev patīk lasīt, un tā sagatavo tev lietotnē tieši tev veidotu plānu — ar ko sākt, kas sekos tālāk, un ceļu, kas aug līdz ar tevi. Tas pats rīks un tā pati pārmaiņa, kas man beidzot deva rezultātus, kurus gadiem ilgas nodarbības tā arī nedeva.

Es nepeļu tās agrīnās nodarbības — tās man deva gramatikas pamatus, pirmo vārdu krājumu un zināmu runāšanas un klausīšanās praksi. Tās paveica īstu darbu; tās vienkārši nebija efektīvākais veids, kā veidot vārdu krājumu, uz kura balstās brīva valodas prasme. Es tikai vēlos, lai kāds man jau pirms daudziem gadiem būtu uzdevis to jautājumu, ko profesors Carter man uzdeva tajā pēcpusdienā. Ja kaut kas no tā atgādina tavu paša plato, nākamais solis nav vēl vairāk vingrināšanās. Tā ir pareizā grāmata — un tagad vārdiem, ko tu nezini, vairs nav jāaptur tevi.

Atsauces un papildu literatūra

• Krashen, S. D. (2004). The Power of Reading: Insights from the Research (2nd ed.). Libraries Unlimited.
• Krashen, S. D. (1982). Principles and Practice in Second Language Acquisition. Pergamon. (Mācīšanās pret apgūšanu; saprotama ievade / i+1.)
• Anderson, R. C., Wilson, P. T., & Fielding, L. G. (1988). "Growth in reading and how children spend their time outside of school." Reading Research Quarterly, 23(3).
• Nagy, W. E., & Anderson, R. C. (1984). "How many words are there in printed school English?" Reading Research Quarterly, 19(3).
• Nagy, W. E., Herman, P. A., & Anderson, R. C. (1985). "Learning words from context." Reading Research Quarterly, 20(2).
• Cunningham, A. E., & Stanovich, K. E. (1998). "What Reading Does for the Mind." American Educator, 22.
• Elley, W. B., & Mangubhai, F. (1983). "The impact of reading on second language learning." Reading Research Quarterly, 19(1); and Elley, W. B. (1991). "Acquiring literacy in a second language: The effect of book-based programs." Language Learning, 41(3).
• Nation, I. S. P. (2006). "How large a vocabulary is needed for reading and listening?" Canadian Modern Language Review, 63(1).